Problēma Nr.1 - Bērns histēriski raud, kad vecāki dodas prom.   

Raudāšana ir normāla reakcija - tā bērni bēdājas un pauž savas emocijas. Protams, mazs bērns, kam pēkšņi jāpaliek jaunā vietā, nepriecājas par šo situāciju. No vecāku puses ir svarīgi nedusmoties par raudāšanu un nepārmest, bet gan pieņemt. Ideālā variantā adaptācijas laiks ir pietiekami ilgs, vismaz viena vai divas nedēļas, kad mamma kopā ar bērnu iepazīst bērnudārzu. Pirmajās reizēs bērnu atstāj vienu tikai uz pāris stundām. Ja bērns raud, viņš ir jāsamīļo, jāpaņem klēpī un jāļauj paust emocijas. Pedagogi, labu gribot, bieži grēko, iedrošinot mammu vai tēti slepus doties prom, kamēr bērns aizrautīgi spēlējas un to nemana. Tā panākam pretēju rezultātu - bērns saprot, ka brīdī, kad ir iedziļinājies interesantā nodarbē, mamma vienkārši var pazust, līdz ar to kādā brīdī var atteikties rotaļāties. Tāpēc ir svarīgas rituālās atvadīšanās darbības - buča uz vaiga, samīļošanās, atā pamāšana -, kas sniedz drošības izjūtu. Reizēm uz bērnudārzu var aizvest tuvinieks, ar kuru bērnam nav tik cieša emocionālā kontakta,- varbūt atvadīties no tēta vai omītes būs vieglāk nekā no primārās piesaistes personas. Svarīgi, lai mamma pati nesatraucas, nenervozē un šķiršanās brīdi uztver pēc iespējas mierīgāk.                 

Problēma Nr.2  - Bērnudārzā bērns atsakās ēst.

Visai bieži bada streiki ir protests, kā bērns mēģina parādīt savu nostāju- man bērnudārzā nepatīk un es negribu te atrasties.  Šādās situācijās vienmēr jāparūpējas, lai bērns no rīta paēd brokastis mājās, un, ja iespējams, jāmēģina saīsināt darba dienu, jāierodas bērnam pakaļ agrāk. Kad dodamies pēc bērna, paņemam līdzi veselīgu uzkodu, piemēram, ābolu vai banānu. Bērnudārza pedagogiem jāatgādina, ka nevajag bērnam uzbāzties ar ēdienu - spiest ēst ar varu vai kaunināt par neēšanu. Reizēm bērni ir gatavi padzerties ūdeni vai vismaz apēst maizi, svarīgi ir piedāvāt un, ja atsakās, likt mierā. Vecākiem savukārt nevajadzētu piekopt kukuļošanu - apsolīt kaut ko kārdinošu, ja viņš apēdīs. Kad paies adaptācijas laiks, bērns palēnām sāks ēst.                                                                                                                                                                

Problēma Nr.3 - Bērns neiet uz podiņa.    

Iešana uz dārziņu bērnam ir satraukuma pilns laiks, un mazajam ar daudz ko ir jātiek galā : jauna vide, svešs pieaugušais, daudz bērnu, ar kuriem jāiemācās sadarboties. Šajā laikā reizēm ir novērojams regress bērna attīstībā, arī saistībā ar podiņprasmi, piemēram, bērns, kurš jau sācis iet uz podiņa, pēkšņi piečurā bikses. Jāatceras, ka līdz triju gadu vecumam bērns tikai mācās apgūt podiņu un trīsgadnieku par šādu neveiksmi vecāki un pedagogi nedrīkst nedz kaunināt (nu kā tad tu tā - kā tev tā sanāca, kāpēc neaizgāji uz podiņa, tu taču māki!), nedz dusmoties. Jābūt iejūtīgiem un saprotošiem, ar bērnu jāparunā - varbūt šobrīd, uzvelkot autiņbiksītes, mazais jutīsies ērtāk? Un iedrošiniet bērnu uzrunāt auklīti, kura šajā intīmajā procesā var palīdzēt.      

Problēma Nr.4 - Bērns neguļ diendusu.   

Gulēt jeb ļaut ķermenim atslābt jaunā vidē, kur viss ir nepazīstams, biedējošs, jauns, ir grūti, līdz ar to nereti parādās dažādi miega traucējumi. Bērnudārza pedagogi var bērnu nespiest  iet gulēt, bet mudināt savā gultiņā vienkārši atpūsties miera stāvoklī. Dažkārt mazajam arī mājās novēro miega traucējumus, kas saistīti ar šo trauksmi un jaunajiem emocionālajiem pārdzīvojumiem, - grūtības aizmigt vai mošanos naktī sliktu sapnīšu dēļ. Tad jāpaiet laikam, lai bērns spētu atslābināties arī bērnudārzā un justies pietiekami droši.  

Problēma Nr.5 - Bērns bieži slimo.

Bieža slimošana norāda, ka bērnam ir augsts stresa līmenis, imūnsistēma pavājinās un viņš viegli noķer katru garām lidojošu bacili. Ja pirms dārziņa bērna veselība ir bijusi laba, bet, sākot bērnudārza gaitas, mazais regulāri trīs dienas pavada dārziņā un pēc tam trīs nedēļas slimo, tas ir signāls, ka ir pārāk liela emocionālā slodze. Iespējams, atvase vēl nav gatava bērnudārzam. Var būt var saīsināt dienu un izņemt bērnu no dārziņa ātrāk?   Varbūt ir iespēja bērnam pa nedēļu iedot kādu brīvdienu, lai viņš uzlādētu baterijas? Svarīgi, vai kā vecāki esam uzdrīkstējušies ļaut bērnam attālināties un vai esam gatavi ļaut pašam uzņemties atbildību, iet un gūt pieredzi.      

Problēma Nr.6 - Bērns kļūst agresīvs

Īpaši divgadniekam ir raksturīgi savas dusmas paust sitot un kožot. Tas ir pavisam normāli. Vecākiem jāmēģina saprast, ko bērns mēģina pateikt ar šo rīcību. dusmu izpausmes vajadzētu pieņemt, būt pateicīgiem un iejūtīgiem. Nevajadzētu pašiem dusmoties vai strostēt, bet gan stāstīt: "Es saprotu, ka esi dusmīgs, ka labprātāk gribētu ar mammu un tēti palikt mājās, diemžēl vecākiem jāiet uz darbiņu un tev ir jāiet uz bērnudārzu." Svarīgi noteikt robežas un mācīt, ka dusmoties drīkst, bet sist gan nedrīkst. Retāk, bet var notikt arī tā, ka bērns noslēdzas sevī, kaut arī pirms tam bijis aktīvs, priecīgs, apmierināts. Tad noteikti vajadzētu mudināt viņu paust emocijas uz āru, izstāstīt un arī izraudāt. Reizēm vecāki piekopj ērtu taktiku - norobežojas no bērna, kad viņš ir nepaklausīgs, dusmojas vai raud, ar vārdiem ej raudi savā istabā vai man nepatīk, ka tu raudi. Tādējādi bērns var iemācīties savas emocijas vairs neizrādīt un, uzsākot bērnudārza gaitas emocionāli nocietināsies.                                               

Problēma Nr.7 - Bērns pielīp vecākiem   

Adaptācijas laikā ir svarīgi apzināti mīļot bērnus un sniegt biežu fizisko kontaktu, lai iedotu mazajam sajūtu, ka vecākiem viņš ir svarīgs. Ir normāli, ka, atnākot vakarā mājās no bērnudārza, bērns nevēlas rāpties laukā no klēpja. Tad ir jāsēž un jāļauj būt opā - ja bērnam to nevajag, tam ir iemesls. Visticamāk, viņam ir zudusi drošības izjūta un paaugstinājies trauksmes līmenis. Drošību un mieru iespējams atgūt kontaktā ar mammu, tāpēc atgrūst bērnu nevajag. Protams, tas nenozīmē, ka visur jāpārvietojas salipušiem kopā kā ķenguriem,- samīļojamies, pavadām laiku, bet arī ievērojam mammas robežas, trīsgadīgs bērns nav visur jānēsā uz rokām.     

Problēma Nr.8 - Vecāki atbalsts bērnam    

Ja   vecākiem pašiem bijusi negatīva bērnības pieredze ar bērnudārzu vai neiejūtīgiem pedagogiem, svarīgi to apzināties un neprojicēt uz savu atvasi. Ja bērns sāk raudāt vai čīkstēt, svarīgi to uzreiz neuztvert kā zīmi - viņam te nepatīk, mēs uz bērnudārzu nevedīsim. Iespējam, bērns izrāda normālas bēdas, kuras mēs kā vecāki uztveram saasināti. Primāri pašiem vecākiem jābūt pozitīvai nostājai pret iestādi. Būtiski, ka pirms tam esam aizgājuši iepazīties, sapratuši, kas tie ir par cilvēkiem, kuriem atstāšu savu bērnu, tas dod drošības izjūtu vecākiem.

       Materiāls no 2019 Annas Psiholoģija